Divreiz mans!

Stāsts stāsta par zēnu, kurš uzbūvēja rotaļlietu buru laivu un to pazaudēja lielā ezerā lielpilsētas sirdī. Pēc dažām nedēļām viņš ieraudzīja laivu — savu laivu — veikala skatlogā, taču, neraugoties uz lūgumiem veikala īpašniekam, viņam nācās savākt kopā katru centu, lai nopirktu to, ko bija izgatavojis ar savām rokām. „Tagad tu man pieder divkārši,“ zēns teica laivai, iznākot no veikala. „Vispirms es tevi izgatavoju, un tad samaksāju, lai tevi atgūtu!”

Jūs redzat analoģiju, vai ne? Dievs mūs radīja, bet grēks mūs novietoja Sātana veikala skatlogā. Lai atgūtu kritušo cilvēci, par grēku bija jāmaksā cena – faktiski galējā cena, kas bija Jēzus, Dieva vienpiedzimušā Dēla, nāve uz kauna krusta.

Dieva taisnīgums bija jāapmierina, bet, ja Dievs vienkārši iznīcinātu katru grēcinieku, nepaliktu neviens. „Nav neviena taisnīga, nē, neviena” (Romiešiem 3:10).

Atpestīšanas cena pārsniedz visu, ko cilvēka prāts spēj iedomāties. Jēzum ne tikai bija jānāk uz zemi kā cilvēkam, Viņš uzņēmās mūsu grēkus un nepieciešamo atdalīšanu no Dieva agonizējošā krustā sišanas laikā. Padomājiet par to: Jēzum, kurš ar vārdu radīja pasauli – „caur Viņu ir radītas visas lietas, kas ir debesīs un uz zemes, redzamas un neredzamas” (Kolosiešiem 1:16) – bija jāmirst, lai atpestītu cilvēkus, kurus Viņš radīja.

Tāpat kā par to mazuli, Jēzus var teikt par tiem, kas Viņu seko: „Vispirms es jūs radīju, un tad samaksāju, lai jūs atpestītu!” Kad grēcinieks pieņem Kristu kā savu Glābēju, viņa grēki tiek izdzēsti, viņa parāds ir samaksāts. Un atlīdzība ir daudz labāka nekā atgriešanās uz mazā zēna plaukta!

Piemēro to:

Šodien pastāsti kādam, ko pazīsti, vai kādam, ko tikko satiki, ka Dievs viņu mīl tik ļoti, ka vēlas viņu saukt par „divreiz Manu”.

Padziļinies:

2. Mozus gr. 29:18; 3. Mozus gr. 1:9; Efeziešiem 5:2