Daudzi amerikāņi uzskata, ka pestīšanu var nopelnīt — bet vai tas tiešām ir iespējams?

„Kā nokļūt debesīs?“

Šis jautājums kādreiz dzīves laikā skar gandrīz ikvienu no mums. Galu galā mums visiem nākas saskarties ar nāves realitāti – ģimenē, draugu lokā – un jautājumu par to, kas notiek pēc tam. Pat tie, kuri tic, ka pēc šīs zemes dzīves nekas vairs nav, klusībā ir izlēmuši, kas notiek pēc cilvēka dzīves.

Tomēr jauns pētījums atklāj pārsteidzošas atšķirības tajā, kā amerikāņi – pat tie, kuri saka, ka ir kristiešu baznīcu locekļi – uztver šo vissvarīgāko jautājumu. Aptuveni 48 procenti amerikāņu tic, ka ir iespējams nopelnīt savu pestīšanu – jā, tas ir, neskatoties uz Jēzus paziņojumu: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur Mani” (Jāņa 14:6).

Nesen publicētajā Arizonas Kristīgās universitātes aptaujā teikts, ka tikai 35 procenti amerikāņu pieaugušo „joprojām piekrīt tradicionālajam bibliskajam uzskatam, ka pestīšana nāk caur Jēzus Kristus upuri”. Aptauja arī atklāja, „ka liela daļa cilvēku, kuri apmeklē baznīcas, kuru oficiālā doktrīna saka, ka mūžīgā pestīšana nāk tikai no Jēzus Kristus pieņemšanas kā pestītāja, tomēr tic, ka cilvēks var „nopelnīt” mūžīgo dzīvi ar saviem labajiem darbiem.

Saskaņā ar ziņojumu, „tas ietver gandrīz pusi no visiem pieaugušajiem, kas saistīti ar pentakostāļu (46%), galveno protestantu (44%) un evaņģēlisko (41%) baznīcu. Daudz lielāka daļa katoļu (70%) piekrīt šim viedoklim.”

Saistībā ar šo atklājumu ACU prezidents Lens Munsils teica: „Šī kristīgās teoloģijas pamatu neizpratne ir satriecoša, un tai var būt postošas sekas gan atsevišķu cilvēku dvēselēm, gan patiesībā visiem Amerikas dzīves un kultūras aspektiem.”

Tātad, kas būtu jādara? „Tas ir modinājuma zvans baznīcai un līderiem visās ietekmes jomās, lai runātu, mācītu un strādātu, lai atjaunotu Bībeles patiesību,” rakstā citēts Munsila teiktais. „Daudzas dvēseles tiks zaudētas, ja cilvēkus maldinās ar nepareizo priekšstatu, ka mēs varam nopelnīt ceļu uz debesīm, nevis atzīt patiesību, ka tikai Kristus un Viņa taisnība ir mūsu pestīšanas pamats.”

Lielā debates

Jautājums par mūžīgo dzīvi – kā to iegūt un kā to saglabāt – ir bijis liela diskusija burtiski kopš pasaules radīšanas. Mūsu pirmie vecāki tika radīti, lai dzīvotu mūžīgi, bet grēks ienāca ainu un viņi tika nolemti nāvei: kā Dievs teica Ādamam: „Tu esi puteklis, un pie putekļiem tu atgriezīsies” (1. Mozus 3:19).

Kopš tā laika cilvēce ir mēģinājusi nopelnīt ceļu pie Dieva. Viņi mēģināja uzcelt „torni, kura galotne sasniedz debesis” (11:4), labāk pazīstamu kā Bābeles torni. Pat tie, kuri apgalvoja, ka seko Dievam, – Izraēla bērni – steidzās atdarināt savus neticīgos kaimiņus, „metot savus dēlus un meitas ugunī” (Jeremijas 7:31), lai nomierinātu savus viltus elkus.

Līdz Jēzus kalpošanas laikam uz zemes cieņa pret Dievu un Viņa likumu bija pārklāta ar 613 konkrētiem noteikumiem par ēdienu, pārkāpēju sodīšanu un to, kā Dievs ir jāpielūdz. Tā vietā, lai kalpotu Dievam no mīlestības, daudzi bija nonākuši pie pienākuma izpildes, kas atstāja maz vietas priecīgajai, bagātīgajai dzīvei, ko Kungs vēlējās visiem Saviem bērniem (Jāņa 10:10).

Pat pēc Jēzus krustā sišanas, nāves un augšāmcelšanās — tieši tajā brīdī, kad tika panākta mūsu pestīšana — daži uzstāja uz ceremoniju prasību ievērošanu, rituāliem, kas nekad nebija domāti kā līdzeklis mūžīgās dzīvības nopelnīšanai un bija paredzēti tikai, lai norādītu uz To, kurš dod mūžīgo dzīvību.

Kā apustulis Pāvils rakstīja agrīnajai draudzei Galatijā: „Cilvēks netiek taisnots ar likuma darbiem, bet ar ticību Jēzum Kristum” (Gal. 2:16).

Tomēr ir radušās dievkalpojumu sistēmas, kas pat nes Kristus vārdu, bet šodien uzstāj uz stingru virkni rituālu ievērošanu, lai tiktu glābti. Šīs attieksmes skaidri atspoguļojas aptaujas rezultātos.

Dieva brīnišķīgā vēsts

Lieliskā ziņa ikvienam ir tā, ka Dievs caur Jēzu piedāvā atbrīvošanu no mehāniskas un rituālas ievērošanas. Nav noteikts lūgšanu skaits, kas jāsaka, vai darbības, kas jāveic, lai iegūtu mūžīgo dzīvību.

Pāvila iedvesmotā atbilde Filipu cietuma uzraugam ir spēkā arī šodien. Cietuma uzraugs, redzot, kā Pāvils un Silas pārsteidzošā veidā tiek atbrīvoti no važām, jautāja: „Kungi, ko man jādara, lai tiktu glābts?” (Apustuļu darbi 16:30).

Viņu atbilde bija vienkārša: „Tici Kungam Jēzum Kristum” (31. p.).

Tomēr ticība neatceļ Dieva likumu, kas apkopots Desmit baušļos (2. Mozus 20:1–17). Glābtajam ticīgajam nav atļauts izdarīt slepkavību vai laulības pārkāpumu, nav atļauts zagt vai melot, nav tiesību kārot pēc tā, kas viņam nepieder.

Drīzāk, cilvēks, kurš paļaujas uz Jēzus upuri savai pestīšanai, vēl vairāk cenšas darīt to, ko Dievs pavēl. „Vai mums grēkot, jo mēs neesam zem likuma, bet zem žēlastības? Noteikti nē!” (Romiešiem 6:15) apgalvoja Pāvils. Kristus glābj ticīgo no viņa grēka, nevis viņa grēkā.

„Vai mums ir jāievēro Bībeles likums?” Uz šo jautājumu atbilde ir atrodama pārveidotajā tīmekļa vietnē„Most Important Questions” (Svarīgākie jautājumi). Lai gan šis raksts ir rakstīts jauniešu auditorijai, lasītāji jebkura vecuma var gūt labumu no tur publicētajām atziņām.

Un mūsu bezmaksas tiešsaistes Bībeles studiju nodarbība„Ierakstīts akmenī!” pastāsta jums visu par Desmit baušļiem un to, kāpēc tie joprojām ir svarīgi šodien!

\n