Protestu tauta: neatkarība no Amerikas

Šā gada Neatkarības dienā, iespējams, skaļāk par jebkuru brīvības zvanu vai uguņošanu skanēja protestētāju saucieni. Lai gan 4. jūlijs vienmēr ir bijis valsts lepnuma diena, nesen veiktās aptaujas liecina, ka „patriotiskās jūtas, iespējams, ir sasniegušas viszemāko līmeni vēsturē“.

Starp tām ir Gallup aptauja, kas veikta no šā gada 28. maija līdz 4. jūnijam un kurā 78 procenti amerikāņu atzina, ka ir „neapmierināti ar to, kā šobrīd lietas attīstās Amerikas Savienotajās Valstīs”.

To skaidri parāda visā valstī notiekošās demonstrācijas, kas joprojām turpinās, neraugoties uz jauno COVID-19 uzliesmojumu un tam sekojošo sociālās distancēšanās ierobežojumu pastiprināšanu.

„1. jūlija protestā Losandželosā pulcējās tūkstošiem cilvēku dažas stundas pēc tam, kad Kalifornijas gubernators Gavins Ņūsoms iedzīvotājus atturēja no Neatkarības dienas pasākumu rīkošanas ar personām, kas nav no tiešā ģimenes loka,” raksta tiešsaistes žurnāls National Review.

Un, lai gan Sietlas policija izklīdināja Capitol Hill Organized Protest (CHOP) — arī 1. jūlijā — pēc gandrīz mēneša ilgas okupācijas, protestētāji turpina cīnīties pret policiju. „Mēs turpināsim gājienus par pārmaiņām, un, kamēr daļa no mūsu prasībām netiks izpildīta, mēs būsim šeit katru dienu,” viens no protestētājiem stāsta South Seattle Emerald.

Šķiet, ka iedzīvotāju neapmierinātība rada spēcīgus pārmaiņu vējus. Saskaņā ar The New York Times, „daudzi joprojām ir optimistiski noskaņoti par valsts nākotni, uzskatot šo pandēmijas, ekonomiskās izpostīšanas un sociālo nemieru brīdi par iespēju progresam — iespēju, ko viņi var palīdzēt veidot.”

Revolūcijas bērni

Jūs zināt, kas būs tālāk. Jūs to esat dzirdējuši jau iepriekš — bieži atkārtoto viedokli, ka Amerika tika uzcelta uz disidentu pleciem un nemiernieku asinīm. Kas var būt „amerikāniskāks” par protestēšanu? Nu, aplūkosim to tuvāk.

Salīdziniet mūsu Amerikas revolūciju ar to, ko vēsturnieki bieži dēvē par tās mazāko māsu — Franču revolūciju. Abas ne tikai notika vienā laikā, bet to motīvi neapšaubāmi bija līdzīgi — nodokļu diskriminācija, neapmierinātība ar monarhiju, cilvēktiesības. Abas atspoguļoja apspiestā ļaužu saucienu.

Bet paliek viena izšķiroša atšķirība: „Amerikas revolūcija nepasludināja neatkarību no Dieva — Franču revolūcija to izdarīja.”Un tas izšķīra visu.

Mums tikai jāpaskatās uz rezultātiem. Franču revolūcija, kuras piekritēji pielūdza „prāta dieviete”, noveda pie Terora valdīšanas, kuras laikā 17 000 cilvēku tika sodīti ar giljotīnu un vēl simtiem tūkstošu tika nogalināti. Pēc tam sekoja Napoleona Bonaparta desmit gadus ilgā diktatūra. Tāds nu bija brīvības protestu iznākums.

Turpretim Amerikas revolūcija, kas tika izcīnīta un uzvarēja, balstoties uz „ticību, ka cilvēka tiesības neizriet no valsts dāsnuma, bet no Dieva rokas”, radīja to, kas kļuva par pasaules pārticīgāko un ietekmīgāko valsti. Šodien cilvēki joprojām atsakās no visa, tikai lai iegūtu iespēju dzīvot Amerikā. Patiešām, saskaņā ar Pju pētījumu centra datiem, ar vairāk nekā miljonu gadā „Amerikas Savienotajās Valstīs ir vairāk imigrantu nekā jebkurā citā valstī pasaulē”.

Cilvēki protestē. Tas nenosaka mūsu identitāti kā amerikāņiem; to nosaka tas, pret ko protestēja dibinātāji. Neatkarības deklarācijā teikts: „Visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi; … viņiem Radītājs ir piešķīris noteiktas neatņemamas tiesības; … starp tām ir dzīvība, brīvība un tiesības uz laimi.” Amerikānis ir cilvēks, kurš tic katra cilvēka brīvībai dzīvot un brīvībai izvēlēties. Šajās brīvībās ir ietverta ticība — jā — Radītājam, Dievam.

Bībeles versija par pārmaiņām

Tātad, kā ir ar pašreizējiem protestiem Amerikā? Žurnālists Deivs Seminara izsaka šādu nopietnu brīdinājumu: „Neviena tauta nevar plaukt, ja pārāk daudzi tās pilsoņi vairs to nemīl.” Patiešām, amerikāņi noteikti nav pārāk sajūsmināti par savu valsti, un ir skaidrs, ka viņi vēlas pārmaiņas. Vai mēs drīz redzēsim pilnīgi atšķirīgas Amerikas dzimšanu? Ja giljotīna, kas uzstādīta pie „Amazon” izpilddirektora Džefa Bezosa savrupmājas Vašingtonā, ir kāds rādītājs, šķiet, ka tā ir.

„Griezieties,” teica Jēzus, „un ticiet evaņģēlijam” (Marka 1:15). „Griezieties, jo Debesu valstība ir tuvu!” (Mt 3:2) sauca Jānis Kristītājs. „Griezieties,” tāpat teica apustulis Pēteris, „un katrs no jums lai kristās Jēzus Kristus vārdā grēku piedošanai” (Ap.d. 2:38).

Uz ielām, plašsaziņas līdzekļos, valdības augstākajās amatpersonu aprindās cilvēki prasa reformas — tiesībaizsardzībā, uzņēmējdarbībā, pašā Amerikā. Un visā šajā laikā Dieva klusā, vājā balss tā vietā lūdz katra sirds reformu: „Izsūdziet viens otram savus pārkāpumus un lūdziet viens par otru, lai jūs tiktu dziedināti” (Jēkaba 5:16).

Šajā „atcelšanas kultūrā” cik viegli ir aizmirst, ka pasaules Glābējs tika „sasists par mūsu pārkāpumiem, … sasitums par mūsu grēkiem. … Viņš tika apspiests un nomocīts” (Jesajas 53:5, 7, izcēlums pievienots) mana dēļ, jūsu dēļ.

Kāda izskatītos Amerika, ja katrā mutē un katrā sirdī būtu šī lūgšana: „Pārbaudi mani, Dievs, … redzi, vai manī nav kāds ļauns ceļš, un vadi mani pa mūžīgo ceļu” (Psalms 139:23, 24)?

Vai tu vēlies šādu pārmaiņu? Apskati mūsu bezmaksas tiešsaistes video„Īsta nožēla”un „ Pārveidots, skatoties”. Tu vari saņemt vislabāko pārmaiņu no visām – atgriešanos.

\n