Garīgā veidošanās: uz sevi vērsts garīgums?

Atceros, ka pirms dažiem gadiem stāvēju rindā pie kases pārtikas veikalā, kad manu nedaudzo preču kopējā summa sasniedza 6,66 dolārus. Kasierīte ievēroja šos draudošos skaitļus un klusi ieelpoja. Kad es viņai jautāju, ko viņa domā par šo skaitli, viņa atbildēja: „Es nezinu, ko tas nozīmē, bet zinu, ka tas ir ļoti slikti!”

Gadsimtu gaitā kristieši dažkārt ir sajaukuši bīstamas mācības ar niecīgām ticējumiem. Aizsargājoties pret mācību briesmām, mums ir tendence „izsijāt odi un norīt kamieli”. Velnam patiešām ir vienalga, kura no šīm galējībām novērš mūsu uzmanību – galvenais, lai viņš varētu novirzīt jūs no patiesības galvenā ceļa.

To esmu novērojis saistībā ar pašreizējo parādību, kas pazīstama kā garīgā veidošanās. Pirms divdesmit gadiem daudzi no mums par šo terminu pat acu nepaceltu, bet šodien notiek daudz kaislīgu diskusiju par to, kā šī filozofija un prakse iespiežas mūsu baznīcās un noved daudzus no ceļa. Ja jūs lūgtu cilvēkiem to aprakstīt konkrētāk, daudzi varētu teikt: „Es nezinu, kas tas īsti ir, bet zinu, ka tas ir ļoti slikti!”

Ļaujiet man uzreiz pateikt: man ir problēmas ar vairākām garīgās veidošanās praksēm, īpaši tām, kas sakņojas austrumu mistikā un ved cilvēkus meklēt patiesību sevī, nevis koncentrēties uz Bībeli kā mūsu vadības avotu. Daudzus maldina, lai viņi praktizētu austrumu meditācijas formas, kurās jūs „iztukšojat sevi”, kas galu galā var ļaut sātanam ietekmēt prātu. Šīs tā saucamās garīgās prakses ir nebibliskas un bīstamas.

Vikipēdijas definīcija garīgajai veidošanai skan šādi: „Visa cilvēka izaugsme un attīstība, apzināti koncentrējoties uz savu garīgo un iekšējo dzīvi, mijiedarbību ar citiem ikdienas dzīvē un garīgajām praksēm (lūgšana, Svēto Rakstu pētīšana, gavēšana, vienkāršība, vientulība, grēksūdze, dievkalpošana utt.).” [1]

No pirmā acu uzmetiena lielākā daļa no šī skaidrojuma izklausās diezgan pamatoti. Mums visiem vajadzētu censties garīgi augt un mijiedarboties ar citiem. Es stingri ticu lūgšanām, Bībeles lasīšanai un gavēšanai. Taču daudzās grupās arvien vairāk tiek uzsvērta nepieciešamība pievērst lielāku uzmanību „iekšējai dzīvei”, kas, manuprāt, galu galā novedīs jūs no pareizā ceļa. Bībele neko labu neteic par cilvēka sirdi. „Sirds ir viltīga vairāk nekā viss cits un neizlabojami ļauna; kas to var pazīt?” (Jeremijas 17:9).

Daži cilvēki man ir teikuši: „Bet Bībele runā par meditāciju.” Tas ir taisnība. Bet, ja izpēti visus fragmentus, tu atklāsi, ka nav nekāda ieteikuma meklēt patiesību savā sirdī. Drīzāk tu redzi uzsvaru uz meditēšanu par Dieva likumu (Psalms 1:2), par Dieva darbiem (Psalms 77:12) un par lietām, kas ir patiesas, cēlas, taisnīgas, tīras, jaukas un labas slavas (Filipiešiem 4:8). Kad mēs meklējam kādu emocionālu vai pat juteklisku (tas ir, uz mūsu maņām vērstu) pieredzi ar Dievu, lai „sajustu” Viņa klātbūtni kā veidu, kā apstiprināt patiesību, mēs sākam iet pa ceļu, kas galu galā noved mūs prom no Dieva. Mēs pat esam apdraudēti, ja ļaujam citam cilvēkam „vadīt” mūsu meditāciju. Tas nav piemērs, ko Jēzus mums rādīja.

Es stingri ticu, ka mums ir jāmeditē par Dieva Vārdu un Viņa majestātiskajiem radības darbiem. Es domāju, ka ir reizes, kad mums vajadzētu meklēt dievbijīgu padomu no citiem nobriedušiem kristiešiem. Bet mums nevajadzētu pārspīlēti reaģēt no bailēm un pārtraukt lūgšanas, jo mēs varētu to darīt nepareizi! Pieejam Bībeles praksēm saprātīgi, koncentrējoties uz tām, kas palīdzēs mums augt Kungā. Lūdzu, vienmēr salīdziniet šīs darbības ar Dieva stingro Vārdu.

\n