Vai Bībele māca, ka Dievam viena diena ir līdzvērtīga tūkstoš gadiem?

Apustulis šeit raksta par „izsmējējiem”, kuri pēdējās dienās teiks: „Kur palicis Viņa atnākšanas solījums? Jo kopš tēvi ir aizgājuši, viss turpinās tā, kā tas bija no radības sākuma” (4. p.). Tiem, kuri nepacietīgi gaida otro atnākšanu, viņš cenšas parādīt, cik relatīvs ir laiks. Viņš viņus pārliecina, ka Dievs nav viņus aizmirsis.

Pirms daudziem gadiem Alberts Einšteins teica: „Uzliec roku uz karstas plīts uz minūti, un šķiet, ka pagājusi stunda. Sēdi kopā ar skaistu meiteni stundu, un šķiet, ka pagājusi minūte. Tas ir relatīvisms.” Trešās klases bērniem šķiet, ka līdz ceturtajai klasei būs jāgaida mūžīgi. Cilvēkiem, kas gaida kādu, kurš kavējas, var šķist, ka tas ilgst mūžīgi. Laika ritējuma ātrums ir atkarīgs no tā, kā tu domā un ko tu piedzīvo.

To Pēteris mēģina izskaidrot, sakot, ka Dievam laiks netiek mērīts tāpat kā cilvēkiem. Dievam nav vajadzīgs pulkstenis. Kungs nekad nejūtas nepacietīgs. Tā kā Dievs ir viszinošs un zina pagātni, tagadni un nākotni, Viņu neierobežo kalendāri un pulksteņi. Mēs dzīvojam minūšu, stundu, dienu un gadu robežās. Dievs – nē.

Bībelē ir noteikums, kas palīdz saprast pravietisko laiku, un to sauc par „viena diena – viens gads” principu (sk. 4. Mozus 14:34 un Ecēhiēla 4:6), bet šis fragments nerunā par konkrētu Bībeles pravietojumu. Tas vienkārši parāda mūsu nepacietību salīdzinājumā ar Dieva pacietību. „Kungs nav lēns, kā daži domā, bet Viņš ir pacietīgs pret mums, nevēloties, lai kāds ietu pazuņā, bet lai visi nāktu pie atgriešanās” (1. Pēt. 3:9).

Tiem, kas izsmejas par Kristus atnākšanas kavēšanos, Pēteris saka, ka Kungs nāks „kā zaglis naktī”. Bet tie, kas uzticas Kungam, pacietīgi gaida svētīto cerību. Kad esi aizņemts ar Kunga darbu, laiks lido.