Vai, ja reiz esi izglābts, tu kādreiz vari zaudēt savu pestīšanu? 3. daļa

Turpinot aplūkot pestīšanas tēmu, es vēlos uzsvērt, ka Dievs nevēlas, lai mēs dzīvotu bailēs. Jānis raksta: „Mīlestībā nav bailes; bet pilnīga mīlestība izdzina bailes“ (1. Jāņa 4:18). Kamēr mēs paliekam Kristū, mums nav ko baidīties. Bet, ja mēs atlaidām Viņa roku un izvēlamies novērsties no Viņa gribas un iet pa savu ceļu, tad mēs zaudējam šo pārliecību. Taču, kamēr mēs nododam savu dzīvi Visuvarenā rokās, mums nav jādzīvo bailēs un šaubās. Dievs nevēlas, lai mums būtu šāda pieredze.

Es ticu, ka mums ir svarīgi katru dienu no jauna veltīt savu dzīvi Kungam. Tas nenozīmē, ka mēs katru dienu esam pazuduši. Pāvils teica: „Es katru dienu mirstu“ (1. Korintiešiem 15:31). Ar to viņš domā: „Es katru dienu izvēlos nomirt sev un piedzimt no jauna Dievam.” Katru dienu mēs no jauna veltām sevi Dievam. Tas nenozīmē, ka tu esi pazudis un glābts, pazudis un glābts… it kā tu atrastos garīgās amerikāņu kalniņos. Jēzus mūs mācīja lūgt: „Dod mums šodien mūsu dienišķo maizi” (Mt 6:11). Mēs dzīvojam, katru dienu paļaujoties uz Kungu.

Daži kristieši patiešām aizstāv mūžīgās drošības doktrīnu. Bībele māca, ka Dievs atstāj durvis atvērtas, lai mēs jebkurā brīdī varētu pārdomāt savu lēmumu. Glābšana nav balstīta tikai uz vienu neatgriezenisku pagātnes rīcību vai izvēli, bet gan uz ticīgā nepārtrauktajām, personīgajām attiecībām ar Kristu. Kad tiek pieņemts lēmums pārtraukt mīlestības attiecības, apzināti nepaklausot, ticīgais vairs nav patiesais ticīgais un zaudē jebkādu pārliecību par glābšanu.