Kāpēc, lai tiktu glābts, ir nepieciešams „piedzimt no jauna”?

Ja ikviens jau ir Dieva bērns, vai tad patiešām ir nepieciešams piedzimt no jauna?

Bībele saka: „Visiem, kas Viņu pieņēma, Viņš deva tiesības kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam: kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas gribas, ne no vīrieša gribas, bet no Dieva” (Jāņa 1:12, 13). Šis fragments saka, ka, lai „kļūtu” par Dieva bērniem, mums jātic Viņa vārdā. Kristus pieņemšana par savu Glābēju ir atdzimšanas rezultāts.

Jēzus teica Nikodemam, ka, ja viņš netiks piedzimis no jauna, viņš nevarēs ieraudzīt Dieva valstību. Nikodēms sākumā bija apmulsušs par šo metaforu, tāpēc Kristus paskaidroja: „Patiesi, … ja kāds nav dzimis no ūdens un Gara, tas nevar ienākt Dieva valstībā. Kas dzimis no miesas, tas ir miesa, un kas dzimis no Gara, tas ir gars” (Jāņa 3:5, 6). Ar „miesu” šeit ir domāta mūsu dabiskā dzimšana, bet „Gars” attiecas uz mūsu garīgo atdzimšanu. Mēs visi esam dzimuši no miesas, bet ne visi esam dzimuši no Gara. (Skat. arī 1. Korintiešiem 15:50.)

Kristietībā ir pamatuzskats, ka mums jāatzīst, ka esam grēcinieki. Saprotot, ka mums ir vajadzīgs Jēzus kā mūsu Glābējs, mēs nākam pie Viņa, atzīstam savus grēkus un lūdzam Viņu mūs attīrīt un radīt mūsos jaunu sirdi. Dievs mūs nekad nepiespiedīs, tāpēc, ja vien mēs labprātīgi neaicinām Jēzu savās sirdīs, Kungs nevar pilnībā darboties mūsos.

Bībelē mēs redzam, kā Jānis Kristītājs kristī cilvēkus Jordānas ūdeņos. Arī Kristus mācekļi kristīja. Kristība ir jaunas dzimšanas simbols — tāpat kā tad, kad mazulis iznāk no savas aizsargājošās ūdens apvalka un ieelpo pirmo reizi. Šī svētā ceremonija ir publiska apliecinājuma izpausme, ka mēs esam Dieva pusē un esam kļuvuši par Viņa bērniem. Tas ir svarīgi gan mūsu pašu garīgajai izaugsmei, gan kā liecība citiem.