Vai Jāņa ev. 20:19 ir liecība par to, ka mācekļi ieviesa svētdienas ievērošanu?

Mācekļi neticēja, ka augšāmcelšanās ir notikusi. Tieši tāpēc Kristus parādījās viņiem Jāņa evaņģēlija 20. nodaļas 19. pantā! Viņi bija sapulcējušies aiz slēgtām durvīm „bailēs no jūdiem“, nevis lai pielūgtu Dievu. Jēzus parādījās, lai viņus pārmestu. „Viņš parādījās vienpadsmit apustuļiem, kad tie sēdēja pie galda, un pārmeta viņiem neticību un sirds cietību, jo tie neticēja tiem, kas Viņu bija redzējuši pēc Viņa augšāmcelšanās” (Marka 16:14).

Mums arī jāpatur prātā, ka romieši un jūdi dienu sākumu un beigas skaitīja atšķirīgi. Romieši jaunas dienas sākumu skaitīja pusnaktī, kas ir pārņemts daudzās mūsdienu kultūrās. Bet jūdi teica, ka diena sākas saulrieta brīdī. Radīšanas apraksts to parāda, kad mēs atkārtoti lasām: „Un kļuva vakars un rīts – pirmā diena” (1. Mozus 1:5, mans izcēlums). Tas nozīmē, ka šodienas fragmentu faktiski varētu interpretēt kā svētdienas vakara sanāksmi, kas jūdiem būtu pirmdiena.

Nav nekādu norāžu, ka viņi svētdienu uzskatītu par svētu dienu. Jaunajā Derībā tikai astoņos tekstos minēta nedēļas pirmā diena; neviens no tiem nenorāda, ka tā būtu svēta. Jēzus noteikti augšāmcēlās no mirušajiem svētdienā, bet Viņš nekad mums nav pavēlējis pielūgt Viņa augšāmcelšanos. Mēs godājam augšāmcelšanos tāpat, kā mēs godājam Viņa nāvi – caur kristību. Apglabāšanās ar Kristu kristības ūdeņos simbolizē Viņa nāves pie krusta pieņemšanu. Tāpat, kad mēs tiekam pacelti no kristības ūdeņiem, mēs tiekam pacelti kopā ar Kristu jaunā dzīves veidā. Jēzus augšāmcelšanās spēks ir spēks, ar kuru mēs dzīvojam katru nedēļas dienu, ne tikai svētdienā.