Dubultpilsonība

Farizeji bija apņēmušies jebkādiem līdzekļiem ievilināt Jēzu strīdā, kas varētu novest pie Viņa sodīšanas ar nāvi. Vienā gadījumā viņi nosūtīja savus mācekļus kopā ar herodiešiem (jūdiem, kas atbalstīja Romas varu), lai ievilinātu Kristu diskusijā, kas Jēzu padarītu vai nu par jūdu ienaidnieku, vai par nemiernieku Romas acīs. Viņi jautāja Viņam: „Vai ir likumīgi maksāt nodokļus ķeizaram?” (Mt 22:17).

Kristus nevilcinājās atmaskot viņu blefu. „Kāpēc jūs mani pārbaudāt, jūs, liekuļi? Parādiet man nodokļu naudu” (18., 19. v.). Viņi iedeva Viņam sudraba denāriju, un Viņš jautāja viņiem: „Kāda attēls un uzraksts uz tā ir?” (20. v.). Viņi atbildēja: „Cēzara.” Tad Jēzus sacīja viņiem: „Tad dodiet Cēzaram to, kas pieder Cēzaram, un Dievam to, kas pieder Dievam” (21. v.). Bībele saka, ka, dzirdējuši Viņa atbildi, „viņi brīnījās, atstāja Viņu un devās savā ceļā” (22. v.).

Daži ir jautājuši: „Ja es kļūstu par kristieti un cenšos sekot Dievam, kā tas ietekmē manas attiecības ar šīs pasaules valdībām?” Jēzus atbilde atklāj līdzsvaru, kas atzīst nepieciešamību pēc zemes varas iestādēm, bet ne tādā veidā, kas apdraud mūsu pilsonību debesīs. Ja abas puses nonāk konfliktā, „mums jāpaklausa Dievam, nevis cilvēkiem” (Ap.d. 5:29).

Piederība baznīcai ne vienmēr rada konfliktu ar pakļautību vietējai valdībai. Apustulis Pāvils runāja par šādiem valdības vadītājiem: „Viņš ir Dieva kalps jums par labu. Bet, ja jūs darāt ļaunu, baidieties, jo viņš ne velti nēsā zobenu; jo viņš ir Dieva kalps, atriebējs, lai izpildītu dusmas pret to, kas dara ļaunu” (Rom. 13:4). Gandrīz tādā pašā valodā kā Jēzus Pāvils teica: „Tāpēc atmaksājiet visiem to, kas viņiem pienākas” (7. p.).

Būt par labu pilsoņu uz zemes mūs sagatavo būt par pilsoņiem debesīs.

Piemēro to:

Kuras valsts pilsonis tu esi? Kādām zemes varas iestādēm tu pakļaujies?

Padziļiniet:

Marka 12:13–17; 1. Korintiešiem 14:33; 1. Pētera 2:13–15