Ko Jēzus domāja, sacīdams, ka ikviens, kas Viņam tic, nemirs?

Šis Bībeles pants nevar attiekties uz „pirmo“ nāvi, ko mēs visi piedzīvosim, ja Kristus nebūs atgriezies, „jo cilvēkiem ir lemts vienreiz mirt, un pēc tam nākt tiesas priekšā“ (Ebrejiem 9:27). Tā kā Ādams grēkoja, viņa nāvessods ir pārgājis uz katru cilvēku, kas dzimis uz šīs planētas. „Tāpēc, tāpat kā caur vienu cilvēku grēks ienāca pasaulē un caur grēku nāve, tā arī nāve izplatījās visiem cilvēkiem, jo visi grēkoja” (Romiešiem 5:12).

Jēzus vārdu konteksts Jāņa 11. nodaļā ir stāsts par Lāzara nāvi. Marta pieiet pie Kristus, kurš viņai saka: „Tavs brālis atkal augšāmcelsies” (23. p.). Viņa apstiprina savu ticību nākotnes augšāmcelšanai. 25. pantā Jēzus saka: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic man, tas, lai arī mirtu, dzīvos.” Kristus nākamie vārdi skan: „Ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nekad.” Kristus skaidri runāja par pazudušo mūžīgo nāvi pēdējā tiesā.

Daži cilvēki uzskata, ka Jēzus vārdi nozīmē to, ka pat ja tu mirsti pirmajā nāvē, tu patiesībā nemirsti, bet dodies taisnā ceļā uz debesīm vai elli. Tas nav tas, ko saka šis pants. Jēzus paskaidroja: „Lai arī viņš mirtu, viņš dzīvos” (mans izcēlums). Augšāmcelšanās nenotiek uzreiz, kad cilvēks mirst. Marta to norāda, sakot: „Es zinu, ka viņš augšāmcelsies pēdējā dienā” (24. p., mans izcēlums).

Tā ir otrā nāve, no kuras Kristus mūs glābj. „Svētīgs un svēts ir tas, kam ir daļa pirmajā augšāmcelšanā. Pār tādiem otrajai nāvei nav varas, bet tie būs Dieva un Kristus priesteri un valdīs ar Viņu tūkstoš gadus” (Atklāsmes grāmata 20:6). Visi, kas mirst, tiks augšāmcelti (Ap.d. 24:15). Tā ir galīgā nāve, ko mēs kā Dieva sekotāji nepiedzīvosim: „Tad nāve un elle tika iemestas uguns jūrā. Tā ir otrā nāve” (Atkl. 20:14). Dievs iznīcinās nāvi, bet mēs esam drošībā Viņa rokās.