Ko Pāvils domā, sakot „ārpus ķermeņa” un „pacelts līdz trešajai debesij”?

Šis teksts ir ticis izmantots, lai pamatotu mācību par nemirstīgo dvēseli, taču tam ar to nav nekāda sakara. Praktiski visi komentētāji atzīst, ka apustulis Pāvils šeit aprakstīja savu personīgo pieredzi, jo viņš runāja savu atklāsmu kontekstā (1. v.).

Viņš baidījās, ka varētu tikt uzskatīts par to, kas lepojas vai lielās ar savām vīzijām. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ viņš šo pieredzi attiecināja uz kādu viņam pazīstamu cilvēku. Pāvila dvēsele neizgāja no viņa ķermeņa; ja tā būtu noticis, viņš būtu miris, taču nekur viņš neizdara nekādu norādi uz savu nāvi vai augšāmcelšanos.

Pāvils šeit runā arī par „redzējumiem” un „atklāsmēm”. Viņš nebija apmulsis par to, vai ir miris vai nē; viņš vienkārši nebija pārliecināts, kā viņam šajā redzējumā izdevās ieraudzīt paradīzi. Lai gan šķita, ka viņa ķermenis tika aizvests uz debesīm, viņš uzskatīja par iespējamu, ka tur tika aizvests tikai redzējumā.

Viņš atzīst, ka nezina, kas patiesībā notika. Fiziskie iespaidi radīja iespaidu, it kā viņš būtu, tā teikt, „ārpus ķermeņa”. Tāpat viņš rakstīja Kolosiešu draudzei: „Jo, lai gan esmu prom miesā, tomēr garā esmu kopā ar jums” (Kolosiešiem 2:5). Neviens to neinterpretē tā, ka kāda nemirstīga dvēsele būtu atstājusi Pāvila ķermeni, lai būtu kopā ar viņa draugiem.

Fakts ir tāds, ka tikai Dievs zina šī garīgā apmeklējuma paradīzē būtību. Tāpēc mums būtu prātīgi nebalstīt nekādu mācību uz šo tekstu. Tas, ar ko Pāvils vēlējās „lepoties”, nebija šī neparastā pieredze, bet gan ciešanas Jēzus Kristus dēļ (5. v.).