Vai stāsts par bagāto vīru un Lāzaru māca, ka, nomirstot, mēs nonākam tieši debesīs vai ellē?

Jēzus stāsts par bagāto vīru un Lāzaru ir vai nu burtiski patiesība, vai arī tas ir vienkārši līdzība.

Šeit ir četri iemesli, kāpēc to, visticamāk, nevajadzētu uztvert burtiski:

1. Ubags nomira, un eņģeļi viņu aizveda uz Ābrahama klēpi. Neviens netic, ka Ābrahama klēpis burtiskā nozīmē ir taisno mirušo mājvieta. Tas ir tēlaini izteikts.

2. Debesis un elle ir atdalītas ar bezdibeni, tomēr šeit attēlotie cilvēki sarunājas viens ar otru. Reti kurš teologs uzskata, ka tas varētu būt burtiski patiesi (Lūkas 16:26).

3. Bagātais vīrs atradās ellē ar ķermeni. Viņam bija acis, mēle utt. (Lūkas 16:24). Kā viņa ķermenis nonāca elles ugunīs? Neviens nemāca, ka ļauno ķermeņi nonāk ellē tūlīt pēc nāves.

4. Lūgums Lāzaram iemērkt pirksta galiņu ūdenī un iziet cauri liesmām, lai atvēsinātu bagātnieka mēli, acīmredzami nav jāuztver burtiski. Cik daudz mitruma paliktu, un cik lielu atvieglojumu tas sniegtu?

Bagātais vīrs šajā līdzībā neapšaubāmi pārstāvēja jūdus, jo tikai jūds lūgtu „tēvu Ābrahamu”. Ubags simbolizēja pagānus, kurus uzskatīja par nevērtīgiem saņemt patiesību. Mateja 15:27 kanāniešu sieviete atzina, ka viņas tauta ir ubagi pie jūdu galda.

Kristus, iespējams, izvēlējās vārdu „Lāzars”, jo vēlāk Viņš patiešām atdzīvināja Lāzaru no mirušajiem. Parabolas galvenā doma ir atrodama 31. pantā: „Ja viņi neklausa Mozu un praviešus, tad viņus nepārliecinās pat tad, ja kāds celtos no mirušajiem.” Tieši tas arī notika. Ebreju vadītāji neticēja pat tad, kad viņu acu priekšā tika augšāmcelts kāds vārdā Lāzars.